Neregulāra variantu pašreizējā, ka no janvāra līdz marta plūsmu pie rietumu krastu Dienvidamerikas pārvadā silts, zems sāļums, uzturvielu slikta ūdens dienvidu okeānā. , Tas parasti nesniedzas tālāk par pāris grādiem uz dienvidiem no ekvatora, bet reizēm tas iekļūt pārsniedz 12 ° S, izspiežot no Peru pašreizējo samērā auksts. Šo parādību sekas ir parasti neilgi un zveju tikai nedaudz izjauca. Laikam (1891, 1925. gadā, 1941. gadā, 1957-58, 1965, 1972-73, 1976, un 1982-83), sekas ir liela un ilgstoša. Šajos apstākļos jūras virsmas temperatūra pieaugs pa Peru piekrastē un Ekvatoriālā Klusā okeāna austrumu daļā un jau vairāk nekā gadu, var palikt augsta katastrofālo ietekmi uz dzīvību jūrā un zvejas. Pārmērīga lietus un plūdi atgadās parasti sausais piekrastes zonā rietumu tropu Dienvidamerikas šiem notikumiem. Dažas okeanogrāfi un meteorologus uzskata tikai lielas, ilgstošas notikumus El Ninjo parādības, nevis katru gadu notiek vājāka un īsu pussabrukšanas periodu tiem. Nosaukums sākotnēji bija lietota uz pēdējiem notikumiem, sakarā ar to parādīšanos Ziemassvētku laikā.